Es par To Kungu

Šodien, dodoties apgaitā gar tuvējām miskastēm, pusdienojot zupas virtuvē un vakarā dodoties uz patversmi, vairākkārt sāku aizdomāties par to, kas gan ir tās mājas ar krustu torņa galā un ko gan tās mums piedāvā. Sapratu, ka tās ir baznīcas un ka tajās liela daļa no mums dodas, lai pabūtu Tā Kunga namā un piepildītu savu dvēseli ar Viņa gaismu un mīlestību. Es pats, būdams nekristīts un baznīcā bijis tikai skolas ekskursijas iespaidā, tātad - būdams ķeceris un gaidīdams dienu, kad Svētā Inkvizīcija klauvēs pie manas telts, centos saprast, kas zem tā visa slēpjas. Lūk, ko mans ateista un barbara prāts par to domā.
1. Vai visu to, ko mēs saucam par Dieva gribu, vai Dieva plānu cilvēkiem mēs nevarētu apzīmēt ar vienkāršāku vārdu "dzīve"? Tā Kunga ceļi esot neizdibināmi, tātad, ja kāda cilvēka ģimene iet bojā stāvot autobusa pieturā, kurai virsū uztriecas BMW vadītājs Vitaļiks, kurš ir tā mazliet iepilinājis un sarijies vēl sazin kādas "baltās dūjas", tā ir Dieva griba, vai Dieva sūtīts pārbaudījums cilvēka ticībai? Un ja nu vēl nākošajā dienā šo pašu cilvēku sakož kāda pašmāju 50 Centa brīvībā palaistais pitbuls, tad arī tas ir Dieva pārbaudījums? Saka, ka Dievs esot žēlsirdīgs. Nu, ja tā ir žēlsirdība, tad es esmu iebiezinātā piena bundža ar "Furygan" baikeru jaku. Vai tomēr to visu varētu nosaukt par dzīvi, kurā tev varbūt nav paveicies, bet tā vienkārši notiek? Un ja nu šim pašam cilvēkam ir izdevies kļūt par Latvijas gada varoni un viņam balvu pasniedzis ir pats misters Kārlis Seržants, tad tas noteikti ir tikai pateicoties Pestītājam, jo viņš uzklausīja cilvēka lūgšanas. Jautājums paliek tas pats - vai tā vienkārši nav dzīves situācija, kurai nav nekāda sakara ar vīru, kuram ir sirma bārda un kurš sēž uz mākoņa malas baltā vamzī? Secinājums: Dievs = dzīve, dzīve = Dievs. Tātad mūsu pašu dzīve ir mūsu Dievs.
2. Tas Kungs stāvot pāri visam un laicīgās vērtības viņam neesot svarīgas, tāpat kā Viņa priesteriem un sludinātājiem. Šis ir mans mīļākais apgalvojums par Dieva būtību, īsts saldais ēdiens. Ja jau Tam kungam un viņa priesteriem laicīgās vērtības nav svarīgas, tad kāpēc kristiešiem baznīcai ir jāatdod desmitā tiesa (desmit procenti) no saviem ienākumiem un baznīca par to nemaksā nekādus nodokļus? Parēķināsim kopā, mani Dieva bērni: pieņemsin, ka baznīcas draudzē ir 33 locekļi (33 izvēlējos, jo tieši tik gadu bija Tā Kunga dēlam, kad Viņš samaksāja par mūsu grēkiem un tika sists krustā). Pieņemsin, ka katra draudzes locekļa ieņēmumi mēnesī ir 260 Ls (tieši tik daudz nodaļas ir Jaunajā derībā). 10 procenti no 260 Ls ir 26 Ls, pareizinot šo skaitli ar 33 (draudzes locekļu skaitu) iegūstam 858 Ls. Neslikta alga! Tomēr mēs, mani mīļie Dieva bērni, aizmirsām šeit pieskaitīt arī ziedojumus, kas parasti nav pāris lati kafijai. To, ka Tā Kunga priesteriem laicīgās vērtības nav svarīgas vislabāk var redzēt ejot garām Doma baznīcas personāla autostāvvietai. Cik skatos, tik redzu Porsche Cayenne un BMW 7. sērijas jaunāko modeļu automobiļus, tā ka mācītājs jau ir pieticīgs pilsonis. Nerunāsim jau nemaz, ka tieši dažādas draudzes ir vieni no lielākajiem nekustamo īpašumu saimniekiem. Secinājums: ticība ir diezgan ienesīgs, aiz ļoti svētiem un morāliem aizkariem noslēpts bizness. Ieteikums: Follow the money.
Nobeigumā gribēju tikai pateikt, ka šādi es necenšos nosodīt nevienu, kas ir pārliecināts kristietis. Tā ir Jūsu izvēle. Mana izvēle ir ticēt tam, ko es tikko uzrakstīju. Ja Jūs sakāt, ka tā ir zaimošana un es sadegšu ellē, tad es Jums teikšu, ka es neesmu pieņēmis Dievu, kā savu patiesību, tāpēc uz mani nekādi nevar attiekties ne elle, ne paradīze.